Apustulis Jēkabs raksta (sal. Jk 1, 1-11): “Jūsu ticības pārbaudīšana rada izturību.” Komentējot šo fragmentu un meklējot atbildi uz izvirzīto jautājumu, Francisks pieskārās trīs punktiem. Viņš uzsvēra ka, pirmkārt, būt pacietīgam nenozīmē nolaist rokas vai justies sakautam; otrkārt, tas nenozīmē ignorēt savus ierobežojumus; treškārt, būt pacietīgam nozīmē neaizmirst pievērst uzmanību paša Dieva pacietībai un sekot Jēzus paraugam. Dzīvē ir daudz dažnedažādu sarežģījumu. Kad esam ceļā, gadās piedzīvot arī visādas nejaukas lietas – atzina Svētais tēvs. Šajā kontekstā viņš minēja kā piemēru bērnu ar īpašām vajadzībām vecākus. Neraugoties uz sava bērna slimību, viņi spēj pateikt: “Paldies, Kungs, ka šis bērns ir dzīvs!” Tas liecina par viņu pacietību, par viņu briedumu. Un šādi vecāki pavada savu bērnu visu dzīvi ar lielu mīlestību un nesavtīgi sevi ziedo viņu labā līdz galam. “Gadiem ilgi rūpēties par bērnu invalīdu, par slimu bērnu nav viegli,” teica pāvests. “Taču prieks par to, ka ir šis bērns, dod vecākiem spēku iet uz priekšu. Tā ir pacietība. Tā nav rezignācija. Pacietība ir tikums, ko iegūstam, atrodoties ceļā.” Pieskaroties vārda “pacietība” etimoloģiskajai nozīmei, Francisks norādīja, ka tā ir saistīta ar atbildības sajūtu, jo pacietīgais nemet pie malas ciešanas, bet spēj tās uzņemties. Lai cik tas neliktos paradoksāli, pacietīgais uzskata pārbaudījumus par prieku (sal. Jk 1, 2). Būt pacietīgam nozīmē “uzņemties uz sevis” problēmu jeb “nest to uz saviem pleciem”, bet nevis uzvelt to citam – turpināja pāvests. Tā ir mana problēma, manas grūtības, un es pats tās nesu. Vai tas man sagādā ciešanas? Protams, bet man tās ir jānes. No tā izriet, ka būt pacietīgam nozīmē arī pieņemt savus ierobežojumus. Dzīvē to ir pa pilnam, bet nepacietīgais grib no tiem “atkratīties” un mēģina tos ignorēt. Tā ir sava veida ilūzija par savu “lielumu” vai zināms slinkums.. Svētais tēvs atzina, ka nav viegli labi izprast, kas ir pacietība. Līdz ar to, kā vēl vienu elementu savā uzrunā viņš pieminēja paša Dieva pacietību. Ielūkojoties pestīšanas vēsturē, redzam, cik Dievs, mūsu Tēvs, ir pacietīgs! Neraugoties uz tautas nepastāvību un bieži vien izrādīto pretošanos, Dievs to pacietīgi ved uz priekšu. Kungs ir pacietīgs arī ar katru no mums – uzsvēra Francisks. Dievs vada mūs, ir mums līdzās un gaida, kad mēs būsim gatavi, sapratīsim, pieņemsim to vai citu lietu. Noslēgumā pāvests minēja Tuvo Austrumu kristiešus, kuri tiek izdzīti no savām mājām un vajāti tikai tādēļ, ka ir kristieši, bet, kuri vienalga turas pie savas kristīgās pārliecības. Viņi ir pacietīgi kā pats Kungs. Svētais tēvs aicināja visu lūgties: “Kungs, dod savai tautai pacietību, lai tā varētu panest visus pārbaudījumus!” Viņš ieteica, lai mēs lūdzamies arī par sevi, jo tik bieži mums pietrūkst pacietības. Tiklīdz kaut kas neiet, tās mēs sākam kliegt, uzbļaujam…. “Apstājies, taču, mazliet! Padomā par Dieva Tēva pacietību, kļūsti tikpat pacietīgs, cik pacietīgs bija Jēzus”, mudināja pāvests, piebilstot, ka pacietība ir skaists tikums, un aicinot izlūgt to no Kunga. Radiovaticana.va |