Vai kādam patīk vai nē, pasaku skaļi par kliķēm un žūpošanām. Nevēlos ne ar vienu slikti apieties, bet arī pati saceļos pret tiem, kas dažādos veidos mīda cilvēka cieņu. Un, lūk, tieši šeit man ir sirdsapziņas konflikts – nekādā ziņā nelīdzinos cietošajam Kristum. Nevēlos būt tik ļoti savainota kā Viņš, kam laupīta cieņa, kas piekauts, nepatiesi apsūdzēts, kam viss atņemts. Bet cilvēks taču ir tik lielā mērā svēts, cik lielā mērā ir līdzīgs Kristum. Es vēlējos tiekties uz pilnību, tāpēc sāku vērot Kunga izvēlētos – priesterus. Nonācu pie slēdziena, ka viņi vadās pēc tiem pašiem samaitātās dabas principiem kā parastie mirstīgie (protams, es šeit nedomāju visus, bet vairumu) – viņiem piemīt –līdzīgi kā mums – materiālisms, nepacietība, nervozitāte, atvērtības trūkums uz citiem, birokrātija. Pēc šiem novērojumiem esmu nonākusi pie secinājuma, ka Evaņģēliju praktiski nav iespējams izpildīt. Ja pats Dievs nepaaicina cilvēku ar svētumam pietiekošu žēlastību, tad nekas nelīdzēs. Dievs dod žēlastību tikai pazemīgajiem. Bet kas īsti ir pazemība? Atbild priesteris Jaceks Salijs OP: Jūs nosaucāt dažādus nekaunīgus egoisma veidus, bet egoismam ir arī citas, ne mazāk bīstamas, sejas. Mans ordeņa brālis no Anglijas Džeralds Vans (Gerald Vann) reiz rakstīja tā: „Kāds var būt, piemēram, labsirdīgs vai arī vienkārši labs, bet viņa labestība izgaist tieši tajā brīdī, kad jel kas apdraud viņa brīnišķīgi saplānoto dzīvi. Kāds spēj būt draudzīgs, pat ar lielu talantu draugu iegūšanā, bet agri vai vēlu izrādās, ka viņš savus draugus nemīl, bet tos vienīgi izmanto. Kāds var būt ļoti simpātisks, patriotiski un reliģiozi noskaņots, bet vienmēr ar vienu nosacījumu – visam jābūt pareizi, aiz kā slēpjas centieni īstenot personīgos egoistiskos dzīves plānus.” Tas „kāds” protams esmu es pats, precīzāk – tā daļa manī, līdz kurai vēl nav nonākusi žēlastība. Esmu labi audzināts cilvēks un jūtu riebumu pret brutālu grūstīšanos ar elkoņiem, bet laba audzināšana neizslēdz grēku – tas spēj lieliski piemēroties manām labajām manierēm, pat izvilināt sev labumu un turēt mani pašapmānā (nepatiesā skatījumā uz sevi). Nevēlos ienest sajukumu Jūsu izvirzītajā problēmā, bet vēlos to vienīgi sakārtot. Es tajā ienestu sajukumu, ja mēģinātu apgalvot, ka nav ko uztraukties par savu egoismu, jo tā vai citādi kaut kādu pieeju tas mums atradīs. Toties es apgalvoju, ka jebkuru ļaunumu nav labi uzlūkot un nosodīt no pārākuma pozīcijām. Redzot ļaunumu citu rīcībā, labi ir neaizmirst, ka mūs visus vieno kopīgā nelaimīgā līdzdalība pirmgrēka stāvoklī. Patiešām drīkst un vajag nosodīt ļaunumu, un jo draudošāks tas ir, jo ar lielāku spēku tas jādara. Bet vienlaikus ir vērts apzināties, ka tu pats vari būt nāvīgi slims un par to nezināt. Bet tomēr neizsecināsim no tā neko citu kā šo – 1) jāpārbauda sevi, lai atbrīvotos no pamanītā ļaunuma; 2) ar visu savu paļāvību jāuzticas Dieva žēlsirdībai. Ļoti trāpīga man šķiet Jūsu izjūta par to, ka bez pazemības nav iespējama patiesa nostāja pret notiekošo ļaunumu ap mums. Katrā ziņā ir situācijas, kad pasīva samierināšanās ar pāridarījumu var būt grēks pret tuvākmīlestību. Ja jau atzīstamies kopīgajā ļaunuma mantojumā ar tiem, kuru sliktā rīcība mūsos izraisa sašutumu, ir labi apzināties, ka svarīgāka un senāka ir mūsu vispārējā kopība cilvēciskajā cieņā. Nekāds egoisms – pat visšausminošākais –, nekāds cinisms vai nežēlība – vismaz šīs dzīves perspektīvā – nespēj pilnībā iznīcināt cilvēkā viņa cilvēcisko cieņu. Tas tādēļ, ka mūsu cilvēciskās eksistences sākums ir Dieva mīlestība. Kā māca II Vatikāna Koncils – cilvēks ir vienīgais radījums uz šīs zemes, kuru Dievs ir vēlējies viņa paša dēļ. Pat tiešie Jēzus slepkavas (jo kaut kādā, ļoti patiesā, nozīmē arī mēs esam vainīgi Viņa nāvē) nebija pilnīgi ļauni. Viņi bija glābjami cilvēki – ja tas tā nebūtu, Dieva Dēls par viņiem nebūtu lūdzies. No iepriekš aprakstītā secinām, ka ļaunumam citu rīcībā mūsos būtu jāuzmodina ne tik daudz nosodījums kā skumjas. Ļaunumu vajag nosodīt, nenosodot pašu cilvēku, bet tikai viņa ļauno rīcību. Svarīgāk ir skumt tā iemesla dēļ, ka otrs cilvēks, kas radīts pēc Dieva attēla – mans tuvākais – dara ļaunu. Ja šīs skumjas ir patiesas, tām sekos ilgas sekmēt tuvākā atgriešanos. Otru cilvēku nosodīt un no viņa norobežoties ir viegli, bet daudz grūtāk ir cilvēkam palīdzēt attapties. Tomēr jāpārdomā savas iejaukšanās veids – varbūt jānogaida atbilstošs brīdis, jābūt gatavam uzupurēties un riskēt ar savu mieru, un jārēķinās arī ar neizdošanos. Tuvākmīlestība, saskaroties ar ļaunumu, nevaimanā. Gluži pretēji – tikai tuvākmīlestība spēj sekmīgi darīt galu ļaunumam. Kaut arī reizēm šķiet, ka pret ļaunumu jāpielieto vara, tomēr tā ir sekmīga tikai īslaicīgi, jo tā nenovērš ļaunuma iekšējos avotus. Šādā gadījumā ļaundaris, no jauna sajutis nesodāmību, iespējams, atgriezīsies pie saviem tumšajiem darbiem. Un pat, ja ļaundaris nomirs, tas taču nedeldēs sabiedrības ļaunuma iemeslus. Ļaunuma priekšā spēcīgāka ir tikai mīlestība. Bet tikai patiesa mīlestība, kas godprātīgi meklē ceļus uz cilvēka sirdi. Kādā reizē tas būs līdzjūtības un labvēlības ceļš – pa šo ceļu Jēzus aizvadīja žēlastību uz laulības pārkāpējas sirdi. Citā reizē tas būs dusmu ceļš pret kāda divkosību un nocietinātību – šādā veidā Jēzus mēģināja sasniegt farizeju sirdis. Savukārt pret saviem slepkavām Pestītājs pielietoja piedošanas un lūgšanas ceļu. Citreiz atkal ņēma rokās pātagu. Dažādi ceļi ved uz cilvēka sirdi, bet patiesa mīlestība prot nekļūdīgi pateikt priekšā, kurš no tiem attiecīgajā gadījumā ir jāiet. Nobeigumā pāris vārdu par priesteriem. Spēcīgi Jūs mums devāt dusmīgus aizrādījumus par priesteriem, kas savā ziņā ir patiesi. Man tomēr šķiet, ka šo kritiku citādāk vajadzētu uztvert priesteriem un citādāk kādam no ārpuses. Mums – priesteriem – šādas kritikas ir jāpieņem sirdsapziņas izmeklēšanas garā, jo tā ir, ka reizēm cilvēki mūs tieši tā redz, un noteikti mēs tam dodam iemeslu. Katrā ziņā labāk ir tagad saskatīt savus trūkumus, nekā, ja mēs tos ieraudzītu tikai Dieva tiesā. Bet šai lietai ir arī citas puses. Proti – veicot kādas sabiedriskas vides morālu vērtējumu, mēs viegli ļaujamies „pielīdzināšanai uz leju”, tas nozīmē, ka mūsu novērojumos un vērtējumos pirmajā plānā izbīdās mazāk slavējamie darbi. Tikmēr īstenība mēdz atklāties labāka nekā mūsu vērtējumi, un mēs to sapratīsim, ja vien uz īstenību raudzīsimies esot kritiskāki pret savām izjūtām. Nevēlos attaisnot mūsu – priesteru – nepilnības, jo to noteikti ir daudz. Tomēr – ja socioloģiski tiktu izpētīti garīgās kārtas izvēles motīvi, tad laikam neviena no profesijām nevarētu lepoties ar tik augstu nesavtības un pašaizliedzības garu. Tiesa gan, pirmatnējā centība reizēm mazinās. Tomēr man šķiet, ka kopvērtējumā kaut kas no sākotnējā gara paliek. Kaut kas ļoti simpātisks. To saku nevis tāpēc, lai attaisnotu trūkumus, bet lai vērstu uzmanību uz otru patiesības pusi par priesteriem. Ir runa ne tikai par to, ka ir labi un slikti priesteri. Es uzskatu, ka arī tiem priesteriem, kam patiesi varētu pārmest Jūsu uzskaitītos trūkumus, piemīt arī labas īpašības. Bieži vien to ir daudz. Jūs noteikti arī bez manis to zināt, bet taču ir vērts to sev skaidri pasacīt. | 
Kā mīlēt egoistus?