Ievērojot likumu, cilvēks, kas pieder sabiedrībai, var dzīvot drošībā un gaidīt atbalstu savās vajadzībās. Likuma neievērošana izraisa anarhiju, jeb situāciju, kas ir ļoti bīstama sabiedrības pastāvēšanai. Tas attiecas arī uz laulībām un ģimenes dzīvi, ko daudzi uzskata vienīgi par privāto dzīvi. Līdz ar to, ka ģimene ir sabiedrības pamatšūna, likumdošanai ir pienākums ne tikai to aizsargāt, bet arī pieprasīt atbildību no katra, kas vēlas izveidot ģimeni. Ģimenes pamats ir laulātie – vīrietis un sieviete, kas mīl viens otru un ar solījumu apņemas dzīvot kopā, pieņemt un audzināt bērnus. Līdz ar to viņi tiek uzskatīti par ģimeni un kā tādi var pieprasīt atbalstu, ko likumdošana paredz ģimenei. Par civillaulību var uzskatīt tikai to, kas noslēgta attiecīgā valsts iestādē. Visi, kas dzīvo kopā vienīgi uz privātas vienošanas pamata, nevar uzskatīt sevi par ģimeni, jo saskaņā ar likumu, viņi dzīvo ārlaulībā. Tāpat ir Baznīcā, kas ir Kristum ticīgo ”sabiedrība”. Katoliskā Baznīcā Laulība ir viens no svētajiem sakramentiem. Sakraments ir neredzamo Dieva žēlastību redzamā zīme. Katoliskās Baznīcas Katehismā lasām, ka Laulības, līdzās Ordinācijas sakramentam, ir sakraments, kas kalpo vienībai. Katrs sakraments ir ticības sakraments: pieprasa ticību no tā, kas vēlas to saņemt (bez ticības nevar saņemt sakramentu), bet arī stiprina ticību un ir Dieva žēlastību un svētības zīme un avots (piešķir žēlastības, kas ir nepieciešamas, lai ticīgais varētu izpildīt savu misiju). Baznīcā par laulātiem tiek uzskatīti tikai tie, kas pēc sagatavošanās ir devuši attiecīgos laulības solījumus katoļu garīdznieka klātbūtnē, kurš šo laulību ir svētījis. Visi pāri, kas nav devuši tādu solījumu, dzīvo bez laulības (bez Dieva žēlastībām, ko piešķir Laulības sakraments; tās žēlastības palīdz izpildīt laulāto solījumu – vienību, mīlestību un uzticību līdz mūža galam – un ir pamats kristīgai bērnu audzināšanai) un navīgā grēkā. |