Vispirms īsumā pārdomāsim to, kas ir izteikts vārdos: „Netiesājiet, un jūs netiksiet tiesāti.” (Mt 7,1) Baznīca vienmēr šajos vārdos ir saskatījusi divus brīdinājumus un vienu aicinājumu. Pirmais brīdinājums ir par cita cilvēka iekšējā nodoma vērtēšanu. Fakts, ka kāds cilvēks tramvajā neizkompostrē talonu, vēl nenozīmē, ka viņam ir nodoms braukt par zaķi: šim cilvēkam var būt ir mēnešbiļete vai arī viņš ir izklaidīgs un kontroles gadījumā par to viņam nāksies sālīti samaksāt. Otrais brīdinājums: tiesājot cilvēka rīcību, netiesā pašu cilvēku. Fakts, ka tavam vīram nav laika bērniem, nedod tiesības viņam pārmest, ka viņam nerūp bērni. Ar šādu pārmetumu tu viņu tikai ievainosi un apgrūtināsi viņa spēju pamanīt, ka tev patiešām ļoti rūp tas, ka viņš atstāj novārtā savus bērnus. Ja kāds pārkāpj laulību, tad ir skaidrs, ka viņš pieļauj ļoti lielu ļaunumu, bet tiesājot ļauno rīcību, netiesā pašu cilvēku, jo tādējādi vari apgrūtināt viņa atjēgšanos. Pat ja kāds ir nogalinājis cilvēku, tad citi viņu drīkst notiesāt un sodīt tikai par viņa rīcību, jo vienīgi Dievs zina visu patiesību par šo cilvēku. Vārdus „netiesājiet, lai jūs netiktu tiesāti” būtiski palīdz saprast Kristus piezīme, kas seko turpinājumā, ka mums ir tieksme tiesāt citus pēc cita mēra, nekā sevi pašus: pie sevis mēs nepamanām baļķi, bet citos cilvēkos mūs kaitina pat skabarga. Tātad Kristus vārdi „netiesājiet” nozīmē netiesāt cietsirdīgi citu cilvēku. Kad izsaki spriedumu par kādu cilvēku, tad centies to darīt ar tādu iecietību un labvēlību, ar kādu pats gribētu tikt citu cilvēku tiesāts. Noteikti ir jāatmet tādi skaidrojumi, saskaņā ar kuriem vārdi „netiesājiet, lai jūs netiktu tiesāti” aicinātu nostājai, kas nesaskan ar tuvākmīlestības bausli. Nekas nav tik svešs Kristus mācībai kā būt vienaldzīgam pret ļaunumu, kurā pastāv mans tuvākais. Taču pats Kristus mums ir atstājis brālīga aizrādījuma principus (Mt 18,15–17). Reizēm aiz mīlestības pret cilvēkiem Kristus runāja ļoti asi, bet, kad vairs nebija iespējams kādu uzrunāt, tad viņš ķērās pie pēdējā līdzekļa, kaut kā mēģinot sasniegt nocietinātu sirdi (skat. Mt 23,13–39). Tomēr galveno uzmanību es gribētu veltīt vārdiem, kas noslēdz šo īso pamācību kopumu: „Nedodiet svētumu suņiem un nemetiet pērles cūkām, ka viņas kādreiz tās nesamītu kājām un atgriezušās jūs nesaplosītu!” (Mt 7,6). Tieši saskaņā ar šo savu mācību rīkojās Kristus tad, kad nostājās Heroda priekšā: „Bet Herods, ieraudzījis Jēzu, ļoti priecājās, jo tas no seniem laikiem Viņu gribēja redzēt, jo daudz par Viņu bija dzirdējis un cerēja no Viņa redzēt kādu brīnumu. Un tas daudz vārdiem Viņu izjautāja, bet Viņš tam nekā neatbildēja.” (Lk 23,8–9). Savukārt Pilāta priekšā Jēzus neatbildēja arī uz jautājumu: „Kas ir patiesība?” (Jņ 18,38) Pievērsīsim uzmanību tam, ka Kristus rīcībā nav pat ēnas no nicinājuma pret Herodu vai Pilātu. Viņa klusēšana izriet no cieņas pret patiesību. Nevajadzētu runāt par lielām lietām cilvēkiem, kuriem tās ir vienaldzīgas. Par to jau bija zināms Vecajā derībā. „Ar muļķi runāt – to ne, tavus vārdus šis nonievās!” (Sak 23,9). Bet jāzina, ka Bībeles valodā ”muļķis” ir tas, kuru neinteresē vissvarīgākais. Tādēļ dot patiesību muļķim ir tāpat kā līmēt saplīsuša trauka lauskas vai mācīt kādu, kurš ir aizmidzis (sal. Sīr 22,9-10). Lūk, ja kāds domā, ka viņā nav nekā no sasistā trauka un ka Dieva patiesība vienmēr nonāk pie viņa... nu ko, varam viņu tikai apsveikt ar labu pašsajūtu. Nabadzīgāks par muļķi laikam ir tikai izsmējējs, kas izsmej vissvarīgāko. Tomēr cilvēki neiedalās gudrajos un muļķos, vai dievbijīgajos un izsmējējos. Diemžēl muļķības un bezdievības nostāja var ilgāku vai īsāku laiku pārņemt katru no mums – tad mēs kļūstam nespējīgi sadzirdēt patiesību, vai pat sākam izrādīt agresivitāti pret tiem, kuri sludina patiesību vai par to liecina. „Kas bezkauņu rāj, tas dabū negodu, kas ļaundari pamāca, tam – paļas. Nemāci bezkauņu, jo tas nīdīs tevi, pamāci taisno, un tas mīlēs tevi.” (Sak 9,7–8). Lūk, šāda veida Svēto Rakstu izteikumi var attiekties uz mums vēl citādāk. Katram var gadīties, ka patiesība dur acīs – ne tikai patiesība par kādu kaunpilnu epizodi no manas dzīves, bet arī kāda vispārēja patiesība, kas ietverta Dieva baušļos. Un katru no mums var pārņemt bezdievīgas dusmas uz šo patiesību un tās paudēju. Interesanti, ka Baznīcas tēvi teikumu par pērlēm, kas nomestas cūkām, daudz biežāk attiecināja uz mums katoļiem, nekā uz kādiem bezdievjiem vai herētiķiem (”herētiķis” saskaņā ar grieķu valodas etimoloģiju, ir cilvēks, kurš negrib pieņemt dievišķo patiesību tādu, kāda tā ir, bet cenšas to veidot pēc sava prāta). No šāda skatpunkta aplūkosim tikai viena – Origena (teologs, kurš dzīvoja pirms apmēram 1800 gadiem) – izteikumus. Uzrunājot dalībniekus diskusijā ar Heraklītu, Origens saka: „Pie jums, klausītāji, vēršos ar lūgumu, lai jūs nedotu iemeslu tam, ka kāds mani apsūdzētu, ka es izšķiežu pērles, kuras vēlos šeit savākt. (..) Jo, ja es dārgās pērles, kas iegūtas grūtībās un nomoda naktīs, metu dvēselēm, kas mīl miesīgas baudas un vārtās miesīguma dubļos, kā arī nešķīstībā, tad arī uz mani attiecas šis salīdzinājums, ka es metu pērles cūkām. (..) Tātad es jūs karsti lūdzu: pārveidojieties! No jums pašiem ir atkarīga šī pārveidošanās: atmetiet cūkas tēlu, kas ir nešķīstas dvēseles tēls, atmetiet arī suņa tēlu, kas apzīmē cilvēku, kurš ap sevi ceļ troksni, kašķējas un ir ļaunprātīgs savā valodā.” (”Diskusija ar Heraklītu” 12n) Reizēm Origens ir izteicis bailes par Dieva vārda sludināšanu bezjēdzīgā veidā. Atsaucoties uz salīdzinājumu no Ezehiēla grāmatas (13,10–16), viņš saka, ka Dievs mūs ir apdāvinājis ar savu vārdu, lai mēs ar tā spēku atjaunotu svētnīcas grūstošos mūrus. Toties mēs tā vietā, lai atjaunotu mūrus, mēģinām noklāt ar apmetumu to, kas brūk. Skaidrojot Radīšanas grāmatas tekstu (homīlija 10,1), Origens raksta: „Pat tad, kad jūs esat baznīcā, jūs neizrādāt dedzību un pagriežat muguru Dieva vārdam un dievišķajiem tekstiem. (..) Vai es drīkstu Dieva vārda pērles mest kurlajiem un nelabvēļiem?” Bet lūk, kādā veidā Origens vēlas pasargāt atgriezušos cilvēkus no jau iegūtā dārguma pazaudēšanas: „Kas nākotnē var būt zāles cilvēkiem, kuri pēc nešķīstās un netīrās ļaunuma barības pagaršoja tikuma baudu un izjuta tā saldumu, bet atkal pievērsās indīgai un nāvējošai negodīguma barībai? Vai nebūtu labāk, ka tādiem cilvēkiem tikai tad atklātos Dieva mācība, kad viņi sajutīs ļaunuma pārsātinātību un riebumu pret netīrību, kurā šobrīd atrod labpatiku: lai suņiem netiktu dots tas, kas ir svēts, nedz arī cūkām mestu pērles, jo tās samīdīs kājām, un turklāt lai tie, kas atgriezušies, nepakristu un necīnītos pret tiem, kuri viņiem sludina Dieva vārdu?” (”Par principiem” 3,1,17) Līdzīgā veidā Origens savus klausītājus brīdina no krišanas herēzē – maldu mācībā. Origens ir pieminējis kādu Kanaānas tautas nosaukumu – jebuzītus –, šis vārds it kā nozīmē „tie, kuri mīda”. „Pārdomāsim to, kas Baznīcā ir „tie, kuri mīda”. (..) Tie ir tie cilvēki, kuri klausās Dieva vārdu, esot necienīgi, bet pēc tā sadzirdēšanas neaiziet kā neticīgi, nedz arī paliek ar mums kā ticīgi, bet, uzzinot mūsu ticības noslēpumus, apgriežas un mums uzbrūk, un ar savu pretošanos plēš mūsu sirdis, mīdot Kunga vārda pērles un aptraipot ticības dārgumus.” (”Jozus grāmatas izklāsts” homīlija 21,2) Cilvēks no dzīvniekiem atšķiras ar to, ka, pabarots pie Dieva galda, var pats – un pat viņam vajadzētu to darīt – aicināt Dievu pie sava galda. Dievu mēs varam cienāt ar to visu, kas izriet no mūsu sakārtotās pievēršanās labajam. Ja mēs klausāmies Dieva vārdu, bet necenšamies Dievu cienāt ar mūsu iekšējo sakārtotību un labiem darbiem, tad drīzāk līdzināmies suņiem un cūkām, nekā cilvēkiem – saka Origens. „To, kas mums dots par barību, nedosim par barību cūkām vai suņiem, bet sevī sagatavosim tādu barību, ar kuru mūsu sirds viesmīlībā var cienīgi pieņemt Vārdu un Dieva Dēlu, kas nāk pie mums kopā ar savu Tēvu un vēlas mūsos būt Svētajā Garā – mums vajadzētu kļūt par Viņa svētnīcu, pateicoties svētdarīšanai un svēttapšanai.” (”Radīšanas grāmatas izklāsts”, homīlija 1,17) Īsi sakot, ja Evaņģēlija mācība mūs pamudina mīlestībai, tad droši var apgalvot, ka mēs to esam sapratuši pareizi. Bet, ja tā mūs pamudina arī tiesāšanai, tad lai tā ir tikai ļauno darbu vai nostāju tiesāšana, bet nekad nav konkrētu cilvēku tiesāšana. Ja kāds Evaņģēlijā atrastu attaisnojumu sevis paaugstināšanai pār citiem vai otra cilvēka nicināšanai, tas lai zina, ka Evaņģēliju ir sapratis maldīgi. Laikraksts "Nāc" |