Jautājums: Savu nākamo vīru es iepazinu studentu grupā, kas satikās ikdienas Svētajā Misē. Mēs gribējām būt dedzīgi katoļi laulībā un tādi arī bijām. Tomēr izrādījās, ka laiks paveica savu – dzima bērni un nāca rūpes, kas ar to saistās, pelēcīgais ikdienas darbs, problēmas mūsu brāļu un māsu ģimenēs, mūsu vecāku slimības, bezgalīgas finansiālas grūtības. Viss šis rats mūs ļoti attālināja no Dieva. Nesen pamanīju, ka mums, kas agrāk uz Svēto Misi gājām ikdienā, gadās reizēm neaiziet uz baznīcu arī svētdienās. Par to sprediķos neesmu dzirdējusi, bet, ja skaļi runātu par to, ka šādi procesi gadās, tad noteikti daudzus būtu iespējams uzrunāt. Mums ar vīru visu šo vajadzēja saprast pašiem.
Saka – ticība ir žēlastība. Tāpēc man ir jautājums – kāpēc Dievs vieniem dod šo žēlastību, bet citiem ne? Kā ir vainīgs cilvēks, kam Dievs šo žēlastību nav devis?
Kādēļ mums ir nepieciešama svēto godināšana un aizbildniecība, kad daudzi protestantu kristieši tik ļoti cīnās pret svēto godināšanu, saucot to pat par "svēto pielūgšanu" un izsakot pārmetumus katoļiem.
Bernds Hagenkords SJ Vatikāna Radio vācu valodas raidījumu redakcijas vadītājs
Vairāk kā gadu Baznīcai ir jauna tēma – no Koncila atklāšanas gadadienas 11.oktobrī līdz Kristus Karaļa svētkiem nākošajā gadā norisināsies Ticības gada pasākumi, tikšanās, kongresi un saieti. Kopš brīža, kad pāvests Benedikts XVI pagājušā gada oktobrī paziņoja par šo sevišķo gadu, tapa skaidrs, ka pēc svētā Pāvila un Priesterības gada jābūt gadam, kas veltīts Jaunās evaņģelizācijas lielajam projektam.
Man ir grūti saprast, kāpēc Svētajos Rakstos izpatikšana cilvēkiem tiek turēta aizdomās. Varbūt Jūs varat man izskaidrot šādus teicienus: „Ja es arī tagad cilvēkiem izpatiktu, tad es nebūtu Kristus kalps” (Gal 1,10); „Bēdas jums, ja jūs ļaudis lielīs, jo to pašu viņu tēvi darīja viltus praviešiem” (Lk 6,26). Es gandrīz iekšēji sacēlos pret šīm pamācībām. Vai tad tas neved uz citu panicināšanu, vai vismaz uz nerēķināšanos ar citu izjūtām?
Esmu piedzīvojusi pamatīgu satricinājumu, pēc kura vēl līdz šim brīdim nespēju attapties. Vienmēr esmu zinājusi, ka aborts ir liels ļaunums. Ir pat gadījies, ka diskutējot esmu apgalvojusi – nedrīkst atņemt bērnam dzīvību, pat ja viņam būtu jāpiedzimst ar attīstības traucējumiem. To visu zināju līdz brīdim, kamēr manis pašas māsai nesākās panika, ka būs jādzemdē bērns ar Dauna sindromu.
Lūdzu pēc glābiņa, jo jūtos, gandrīz kā nosodīta. Man bija attiecības ar cilvēku, kurš mani ļoti mīlēja. Arī es viņu mīlēju. Kopā dzīvojām divus gadus. Laulāti nebijām, jo abi bijām praktiski neticīgi. Es viņam ļoti nodarīju pāri, jo pametu viņu bez nopietna iemesla.
Es nešaubos, ka sātans eksistē, jo par viņu skaidri runāja un pret viņu darbojās Dieva Dēls Jēzus Kristus, kuram es ticu. Vēlos akcentēt, ka Viņš ne tikai izteicās pret to, bet arī savā darbībā to atmaskoja. Ieklausīsimies Kristus mācībā par sātanu: „Atkāpies, sātan!” (Mt 4,10) – tādā veidā Viņš aizdzina kārdinātāju, kad tas mēģināja Jēzu pierunāt mesiāniskajā darbībā aprobežoties vienīgi ar šīs pasaules pārejošajiem mērķiem.
Katrs cilvēks pieder konkrētai sabiedrībai un ir saistīts ar tās likumdošanu. Cilvēki veido sabiedrību, lai sasniegtu kopīgus mērķus, sabiedrība aizsargā, paredz tiesības un pienākumus, pieprasa atbildību, nosaka dzīves kārtību, no kuras ir atkarīga tās labklājība.
