Sirsnīgi jūs sveicinu! Mani iepriecina jūsu klātbūtne. Pateicos Dievam par to, ka satikos ar jūsu neparasto sirsnību. Zinām, ka, ”kur divi vai trīs sapulcējušies Jēzus vārdā, tur Viņš ir viņu vidū.” (sal. Mt 18,20) Bet jūsu šeit ir vairāk.
Svētdien, 4. jūnijā, uzrunājot Svētā Pētera laukumā sapulcējušos ticīgos, pāvests Benedikts XVI savā Vasarsvētku homīlijā pievērsa uzmanību atvērtības uz Svēto Garu nozīmei, kā arī Dieva un cilvēka, un cilvēku savstarpējās vienības nozīmei.
Jāzeps ņēma miesas, ietina tās tīrā audeklā un ielika tās savā jaunajā kapā, ko viņš bija izcirtis klintī, un viņš pievēla lielu akmeni pie kapa durvīm un aizgāja. (Mt 27,59-60)
Lielās Piektdienas Sv. Mises lasījumi. Ja mums nāktos kļūt par kāda piesišanas krustā aculiecinieku, tad mūs droši vien vēl daudzas naktis pēc kārtas mocītu murgi, bet šāda pārdzīvojuma šoks atstātu neizdzēšamas pēdas mūsos. Kungs Jēzus labprātīgi uzņēmās izciest šo briesmīgo sodu. Un to darīt Viņš varēja tikai visnopietnāko iemeslu dēļ. Padomāsim, kādi bija šie iemesli.
2. februāra vakarā, Kunga prezentācijas svētkos, ko tautā sauc arī par Sveču dienu, pāvests vadīja svinīgu Svēto Misi Vatikāna bazilikā. Uz šo dievkalpojumu īpašā veidā bija aicināti konsekrētās dzīves institūtu locekļi, jo tie bija arī viņu svētki.
Trešdienas vispārējā audiencē pāvests skaidroja 144. psalmu, kuru caurvij dievišķās Majestātes slavinājums. Šai psalmā ir vērojami divi atšķirīgi momenti, kas atbilst divām poētiskām un garīgām kustībām.
„Lūgšanu nedēļā par kristiešu vienotību lūgsim Dievu, lai Viņš dāvā mums mīlestības garu pret visiem, kuri tic Jēzum Kristum. Mēs ticam Viņa vārdiem: „Kur divi vai trīs ir pulcējušies Manā vārdā, tur Es esmu viņu vidū”. Lai Dievs svētī jūs un jūsu ģimenes. Lai slavēts Jēzus Kristus” – vēršoties pie poļu svētceļniekiem, teica pāvests.
Dievs, kas esi katras auglības avots debesīs un virs zemes, Tēvs, kas esi Mīlestība un Dzīvība, liec, lai caur Tavu Dēlu Jēzu Kristu, dzimušu no sievietes, un caur Svēto Garu, dievišķās mīlestības dāvātāju, katra ģimene uz šīs zemes kļūst par patiesu dzīvības un mīlestības svētnīcu paaudzēm, kas nemitīgi atjaunojas.
Svētrunas
