Aglonas bazilikā virs galvenā altāra mūs uzlūko Dievmātes Brīnumdarītājas svētbilde, kas jau vairākus gadsimtus ir Jaunavas Marijas klātbūtnes zīme mūsu zemē un tautā.
Jau daudzkārt esam dzirdējuši, ka sv. Jāzeps ir nerunīgs. Svētajos Rakstos nav neviena Jāzepa dialoga ar Mariju vai Jēzu. Evaņģēlijos viņam veltīti tikai 26 panti. Viņu piemin tikai Lūkass un Matejs. Maz vai gandrīz nemaz neesam dzirdējuši par sv. Jāzepa parādīšanos Francijā, mazā Provansas pilsētiņā Kotiņjakā (Cotignac), kur viņš izsaka dažus vārdus.
Ļ. cien. Latvijas bīskapi un priesteri! Dārgā ticīgā tauta! Parastā liturģiskā laika 18. svētdienas (1. augusts) Dieva Vārds mums stāsta par to, cik ļoti cilvēki bija pārņemti ar Jēzus personu. Meklējot Viņu, cilvēki bija gatavi doties uz ezera otru krastu. Cilvēki ļoti vēlējas būt kopā ar Kungu un klausīties Viņa vārdos. Tomēr Vārds ietver sevī fundamentāli svarīgu jautājumu – kāpēc cilvēki meklēja Kungu?
Šodien ļoti daudzi cilvēki sūdzas par laika trūkumu. Mēs esam ļoti aizņemti darbā, mums jārisina neskaitāmas problēmas un ģimenēs vienkārši pietrūkst laika satikties un būt kopā. Mūsdienās vieta, kuru saucam par mājām, ir kļuvusi līdzīga viesnīcai, kurā uz brīdi iegriežamies. Mājinieki savā starpā, protams, sazinās, bet viņiem nav laika izdzīvot kopābūšanas prieku!
Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests
Dievs savā bezgalīgajā mīlestībā vienmēr pirmais nāk pie mums, mūs meklē un aicina Viņam sekot, bet no mums gaida, ka mēs Viņu pieņemsim un atbildēsim Viņam. Dievs mūs vada uz Apsolīto zemi – Debesu valstību, un Viņam ir plāns attiecībā uz mūsu dzīvi, plāns, kas ir nesalīdzināmi labāks par mūsējo. Tādēļ ikvienam cilvēkam jāmācās pazīt Dieva aicinājumu un atbildēt uz to, tas ir, pacietīgi censties noskaidrot to, kāda ir Dieva griba, jo tā atklājas pakāpeniski.
Turpinot pārdomas par mīlestības tikumu, esam nonākuši pie vienas no kristīgās ticības grūtākajām nostādnēm, kuru esam saņēmuši no Kristus: “Mīliet savus ienaidniekus, labu dariet tiem, kas jūs ienīst!” (Lk 6,27) Ar vārdu “ienaidnieks” tiek apzīmēti tie cilvēki, kuri mūs ienīst, apvaino, dara netaisnību, parāda nelabvēlību vai pat ļaunprātību un izraisa mūsu nepatiku. Kristus mudina neturēt naidu pret ienaidniekiem, bet vismaz parādīt viņiem vispārējās tuvākmīlestības apliecinājuma zīmes.
„Dievs tā mīlēja pasauli, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas uz Viņu tic, nepazūd, bet iegūst mūžīgo dzīvību.” (Jņ. 3,16).
Tas tiešām bija daudz, ka Dievs pasaulei deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai pasauli atpestītu. Un tomēr Dieva mīlestībai ar šo dāvanu vien vēl nepietika. Dievs bija nolēmis pasaulei dot vēl kaut ko vairāk un arī deva. Dievs mums atsūtīja Svēto Garu, lai viņš mūs attīrītu no grēka, lai mūs svētdarītu un padarītu mūs Dievam patīkamus.
Apustuļi bija iebiedēti un nedroši, palikuši vieni pēc Jēzus Debeskāpšanas. Jēzum vēl daudz kas bija apustuļiem sakāms, bet Viņš kā Dievs labi zināja, ka apustuļi tagad vēl visu to nespēs aptvert. Apustuļi bija pilnīgi zaudējuši drosmi un paļāvību uz savu dievišķīgo Mācītāju. Tāds stāvoklis jau bija sācies Jēzus ciešanu laikā. Tagad apustuļu noskaņojums nemaz nebija uzlabojies. Sv. Jānis raksta, ka apustuļi bija sapulcējušies aiz slēgtām durvīm, un piezīmē, ka tas bija bailēs no jūdiem.
Turpinot pārdomas par Mīlestības tikumu, mēs varam par izejas punktu ņemt Mīlestības bausli, kurš pavēl mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Tas atklāj, ka mīlēt tuvāko varam, patiesi iemīlot sevi. Arī tā ir tikuma prasība, jo ikviens cilvēks pats sevi pazīst vislabāk. Paša labumu un bēdas izjūtam vislabāk, un tā katram jāveicina sava pilnība.
Raksti
