“Bet jums [..] uzlēks taisnības saule, un jūsos ieplūdīs dziedinājums no šīs saules spārnu gaismas”(orietur vobis [..] sol justitiae, et sanitas in pennis ejus (Mal 3, 20))
Jūsu ārsts nāks, saka pravietis, dziedēt vājos un nespēcīgos; un viņš nāks ātri kā lidojošs putns un kā saule, kas, uzaustot pie horizonta, acumirklī sūta savu gaismu otram polam. Bet, lūk, Viņš jau ir atnācis. Mierināsim sevi un pateiksimies viņam.
“Kāds labums Tev būtu no manām asinīm, ja es grimtu kapā?” (Ps 30, 10)
Jēzus Kristus atklāja godājamai Agatei no Krusta, ka laikā, kad Viņš atradās savas Mātes miesās, vairāk par visām citām ciešanām Viņu sāpināja cilvēku sirds nocietināšanās, jo tās [sirdis] pēc Viņa Pestīšanas nicinās žēlastības, kuras Viņš ir nācis nest visā pasaulē.
Sagatavoja Liepājas diecēzes bīskaps Viktors Stulpins
Noslēdzot Sv. Jāzepa gadu (08.12.2020. - 08.12.2021.), pārdomāsim vēl kādu žēlastību, ko saņēmis šis svētais. Svētie Raksti atklāj Jāzepu kā taisnīgu vīru. Taču mūs vairāk interesē šķīstības tikums, ar kuru tika apveltīts Jāzeps.
“Bet Dievs, bagāts būdams savā žēlastībā, savas lielās mīlestības dēļ, ar kuru Viņš mūs mīlējis, Kristū atdzīvināja mūs, kas bijām miruši savos grēkos.” (Ef 2, 4-5) Ielāgojiet, ka grēks ir dvēseles nāve; jo šis Dieva ienaidnieks atrauj mūs no dievišķās žēlastības, kas ir dvēseles dzīve. Tāpēc mēs, nožēlojamie grēcinieki, esam savu grēku dēļ jau miruši un nolemti ellei. Dievs, caur milzum lielo mīlestību, ko Viņš nes mūsu dvēselēm, nolēma atjaunot mūs dzīvē; un kā Viņš to izdarīja? Viņš savu vienpiedzimušo Dēlu sūtīja pasaulē nomirt, lai ar šo nāvi Viņš varētu atjaunot mūs dzīvē.
"Bet Dievs, laikam piepildoties, sūtīja savu Dēlu." (Gal 4, 4) Iedomājies, ka Dievs ļāva paiet četriem gadu tūkstošiem pēc Ādama pārkāpuma, līdz sūtīja savu Dēlu virs zemes pasaules atpestīšanai. Bet tajā laikā, ak, kāda fatāla tumsa valdīja pār zemi! Patiesais Dievs nebija ne pazīstams, ne arī pielūgts nekur, kā vien kādā mazā pasaules nostūrī. Visur valdīja elkdievība: velni, zvēri un akmeņi tika pielūgti kā dievi.
Jau ilgāku laiku, tie, kuri uzmanīgi seko līdzi Baznīcas dzīvei, ir dzirdējuši šo vārdu savienojumu. Tas ir izskanējis gan pozitīvā, gan arī negatīvā nozīmē.
“Un iemiesojies caur Svēto Garu ... un tapis cilvēks” (no Nīkajas-Konstantinopoles ticības apliecības)
Iedomājies, ka Dievs, radīja pirmo cilvēku tā, lai tas varētu Viņam kalpot un mīlēt Viņu šajā dzīvē un valdītu mūžīgi ar Viņu kopā Paradīzē, šim nolūkam apdāvinājis to ar gudrību un žēlastību. Taču nepateicīgais cilvēks sacēlās pret Dievu, atsacīdamies no paklausības Viņam, kuru bija parādā, vadoties pēc taisnības un pateicības.
"Lūsija" (segvārds) bija ļauno garu apsēsta un dēmoni katru nakti viņu spīdzināja. Tie izsmēja un ņirgājās par viņu, atstāja viņas miesā skrambas un apdegumus, pārliecināja un iedvesa domas, ka viņa visa pieder viņiem, kā arī bieži izmežģīja viņas slimo kāju, kas radīja neciešamas sāpes. Dēmoni ir nežēlīgi un nepielūdzami.
Pāvests Francisks ir sacījis, ka svētceļnieki ir tie, kuri savus gurnus apjož ar ticības gaismekļiem, kļūst par uzticīgiem kalpiem un modriem sargiem. Kāda bijusi svētceļnieku ticības kalve Liepājas diecēzē? Var šķist pašsaprotami, ka jūlija beigās no Sv. Jāzepa katedrāles ceļā uz Aglonu tiek pavadīti ceļinieki. Pēdējos divos gados Covid-19 ierobežojumu dēļ gan maršruts mainīts un svētceļnieki dodas uz Kuldīgas Dievmātes sanktuāriju. Kā šī tradīcija aizsākusies, un kas bija tie cilvēki, kuri uzdrošinājās spert pirmos soļus?
Raksti
_ed_thumb.jpg)