Palasīsim...  Liecības

Es vēlos dot liecību par to, ka ļoti bīstams – lai arī cik nevainīgi izskatītos no sākuma – ir elkdievības grēks, no kura mani atbrīvoja Jēzus. Viņš izārstēja manus ievainojumus, Viņš izglāba mani no elles un aizvien palīdz man pieaugt mīlestībā un svētumā.

Lasot neparasti interesantu, vēsturiskā ziņā vērtīgu un arī ļoti biezu (vairāk kā 800 lappuses) Matildas Sapiehas atmiņu grāmatu „Mūsu Siedliska”, uzdūros latviešiem nozīmīgam aprakstam. Autore iekļāva savā darbā vīra Pavela 1933. gadā pierakstītos iespaidus par tikšanos ar bīskapu Boļeslavu Sloskānu.

Alkohols – lielākā cilvēces traģēdija, nežēlīga miesas un dvēseles slimība, kas cilvēku noved līdz bojāejai. Šausmīgā atkarība Vladimiru K. bija novedusi līdz bezdibeņa malai, tomēr viņš attapās. Glābiņu viņš atrada „Anonīmo alkoholiķu” (AA) grupā. Vladimirs piekrita sniegt interviju žurnāla „Mīliet viens otru” korespondentei G. Kalevičai.

„Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.” (Mt 5,8)

„Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.” (Mt 5,8)

Sirdsšķīstības nozīme

Bībelē taisnīgais un žēlsirdīgais ir arī sirdsšķīsts cilvēks. 24. psalmā varam lasīt: „Kas uzkāps Kunga kalnā un kas stāvēs viņa svētajā vietā? Tas, kam skaidra sirds un tīras rokas, kas pie tukšībām savu dvēseli nesaista un nedod netaisnu zvērestu.” (Ps 24,3-4)

Žēlsirdīgs pret grēciniekiem

Bīskaps Boļeslavs Sloskāns atklāja savu piedošanas un labestības garu, ikdienā nekritizējot citus cilvēkus, esot žēlsirdīgs pret tiem, kuri pakrituši. Priesteris Antons Smelters apgalvo: „Viņam izdevās apslēpt citu neveiklību ar īpašu diskrētumu.”

Ir tāds brīdis dzīvē, kad cilvēks vēlas būt mīlēts, dievināts, brīdis, pēc kura ilgojas, kuru gaida, brīdis, kurā pats vēlas mīlēt. Mēs ne vienmēr apzināmies, cik skumja un neinteresanta ir dzīve bez šīs sajūtas. Mīlestība ir visvērtīgākā dāvana, kādu Kungs Dievs sūta cilvēkam. Un es to esmu saņēmis…

Ine­se un No­rberts Skrau­či ir no Rīgas. Kad Ine­sei pa­li­ka 18 ga­du, il­gi vairs ne­va­ja­dzēja būt dzīves meklēju­mos, jo kādā sil­tā va­sa­ras die­nā, kad vi­sap­kārt viss zie­dēja, No­rberts pa­ma­nīja Ine­si pir­mo reizi Kri­mul­das baz­nīcā, bet dzim­tās mājas abiem bi­ja Si­gul­dā. Un tā pēc di­viem ga­diem Ine­sei un Norbertam sākās jauns dzīves posms, kas jau ilgst sešus ga­dus - tagad jau ko­pā ar mei­ti­ņu Gab­ri­ēlu un dēlu Mar­ku­su.

Lin­da Kar­čev­ska un An­dris Mi­ku­lis re­dzē­ja viens ot­ru jau sen Og­rē, jaun­iešu die­nās, Lin­da ne­kad ne­bi­ja do­mā­ju­si, ka va­rē­tu ar šo cil­vē­ku būt ko­pā un drau­dzē­ties. Kad Lin­dai bi­ja vis­grū­tā­kais dzī­ves posms, tie­ši tad Dievs arī dā­vā­ja An­dri. Viņš at­nā­ca brī­dī, kad  par vi­ņu vis­pār ne­do­mā­ja, ne­gai­dī­ja. Un Lin­da to pie­ņem kā Die­va dā­va­nu.

Bīskaps Antons Justs: "Viņš bija redzējis cietuma un nebrīves nežēlību, dzīvojis trimdā, bet viņš visu pieņēma kā Dieva gribu. Caur bīskapu Sloskānu mēs mācījāmies mīlēt Baznīcu, pāvestu, priesterus, kā arī paklausību Baznīcas autoritātēm."