Apustulis Pāvils vēstulē romiešiem skaidro jūdu likuma ticības un kristīgās brīvības ticības kopsakarības, vienlaicīgi mudinot uz pacietību pret vājajiem ticībā, sacīdams: “Nepazudini ēdiena dēļ to, kura dēļ Kristus ir miris. Jo ne ēšana un dzeršana ir Dieva valstība, bet taisnība un miers, un prieks Svētajā Garā” (Rom 14,15;17).
Otrdien, 24. janvārī, pāvests spāņu valodā sniedza interviju aģentūrai “Associated Press”. Francisks runāja par Benedikta XVI aiziešanu mūžībā, aicināja nevienu nediskriminēt, tai skaitā cilvēkus ar homoseksuālu orientāciju, apliecinot, ka “homoseksuālisms nav noziegums”.
Kā mēs varam palikt atvērti jaunai pieredzei un draudzībai, kad dzīve var būt tik grūta? Atvainojiet, ka tā jāsāk, bet būsim godīgi - pasaule var būt nomācoša vieta.
Vai esat kādreiz piedalījies svētceļojumā, kurā dodas vairāki miljoni jauniešu? Šis svētceļojums jeb PJD (Pasaules Jauniešu dienas) ir piedzīvojums, kuru būs grūti izstāstīt otram, pašam tajā nepiedaloties. Aicināti ir visi, kas vēlas tuvoties Dievam, sastapties ar jauniešiem no visas pasaules un divu nedēļu laikā izdzīvot vienu no skaistākajiem ceļojumiem savā dzīvē.
Francisks no daudzām pusēm kritizēto vācu pāvestu jau nosaucis par “svēto”. Šī lielā cilvēka mācība esot neaizstājama Baznīcas nākotnei. Pētera Zēvalda, vairāku grāmatu par Benediktu XVI autora, nekrologs.
Svētais Džons Henrijs Ņūmens aicina mūs Kristus Piedzimšanas svētkos padomāt par cilvēka un Dieva dabu mūsos savā sprediķī “Kristiešu līdzjutība”, kas rakstīts Ziemassvētkiem. Iesākot ar vārdiem no Svētajiem Rakstiem: “Jo Viņš nekur nerūpējas par eņģeļiem, bet rūpējas par Ābrahama pēcnācējiem, (Ebr 2,16)” kardināls skaidro, ka mēs visi esam vienas dabas, jo esam Ādama dēli, un mēs visi esam vienas dabas, jo mēs esam Kristus brāļi.
Runājot par vieniem no lielākajiem svētkiem – Kristus Dzimšanas svētkiem, to izcelsmi un nozīmi senajā Baznīcā, jāpiezīmē, ka I un II gadsimta kristīgajā literatūrā nav atrodamas nekādas norādes par to, ka kristieši būtu svinējuši šos svētkus. Ja II gs. otrajā pusē kristieši atzīmēja ne tikai svētdienas un Kristus Augšāmcelšanās svētkus (Lieldienas), bet arī Vasarsvētkus un Kunga Parādīšanās svētkus (Epifāniju), tad Kristus dzimšanas diena bija it kā aizmirsta.
Vai Marijas personiskā identitāte beidza pastāvēt Pasludināšanas laikā? Vai viņas pašaiszliedzīgais "Lūk, es esmu Kunga kalpone" signalizēja par viņas pašas dzīvesstāsta beigām, ja bija aizsākusies viņas kā Dievdzemdētājas dzīve?
Raksti
