Gavēnis ir laiks, kurā mēs pārdomājam par kristīgām vērtībām, lai no jauna atklātu gandarīšanas un atgriešanās lielo nozīmi. Kad dzirdam aicinājumu atgriezties, mēs nereti attiecinām to uz citiem un sakām: “Atgriešanās nepieciešama pagāniem vai arī tiem, kuri ir attālinājušies no Dieva un no Baznīcas, bet uz mani tas neattiecas. Protams, varbūt dažas lietas arī man savā dzīvē būtu jāmaina, bet ne jau man vajadzīga atgriešanās.”
Aizvadītajā sestdienā, tiekoties ar Romas diecēzes jauniešiem, viņu vecākiem un skolotājiem, pāvests nodeva savu vēstuli "Par neatliekamo jauniešu audzināšanas darbu". Ielūkosimies šīs vēstules saturā.
Kāds cilvēks gāja, nesdams uz pleciem daudzus smagus krustus. Viņš bija novārdzis, nemierīgs un nospiests. Kādu dienu viņš nostājās krucifiksa priekšā un sāka vaimanāt:
Imanuels Kants ir izteicis senu kristīgu gudrību – brīvība nebalstās uz likumu atmešanu, bet uz to likumu atrašanu, kuru ietvaros cilvēks vislabāk varētu sevi īstenot. Doma par likumu atmešanu nav bezjēdzīga, ja tā skar likumus, kurus ir izdevis cilvēks. Fizikas vai morāles likumus labākā gadījumā var neiepazīt vai arī ignorēt, tomēr šāda attieksme var tikai novest līdz katastrofai.
Tas tiesa, ka mana dzīve ir intensīva, dinamiska, reizēm man pat šķiet, ka šim dinamiskumam piemīt pārāk daudz entuziasma, bet es arvien atjaunoju savus spēkus, smeļot tos no pirmavota vai no dzīvības avota, un dažreiz es rodu atpūtu lūgšanā... Var ieslēgties lūgšanā kā klostera cellē, lai pēc tam turpinātu ceļu jau ar svaigiem spēkiem un atjaunotu līdzsvaru.
17. janvārī bija paredzēta pāvesta Benedikta XVI vizīte Romas universitātē La Sapienza. Tā kā pret to iebilda atsevišķi studenti un mācībspēki, kas bija ieplānojuši traucēt arī tikšanās norisi, universitātes apmeklējums tika atcelts.
Pirmās liecības par domstarpībām kristiešu vidū atrodam jau apustuļa Pāvila Pirmajā vēstulē korintiešiem (1Kor 1,10 sek). Pirmo nopietnu šķelšanos Baznīca piedzīvo 5. gadsimtā un tā saistīta ar doktrinālajiem strīdiem.
Visu mūsu baiļu avots galu galā ir mazticība, pūles nodrošināt sevi, balstoties tikai uz savām cilvēciskajām iespējām, kas allaž ir ierobežotas un nemaz nav tik drošas. Tieši tas arī ļoti spilgti izpaužas visās kritiskajās situācijās: slimībās, dzīves sarežģījumos, kad gadās smagi pievilties, bet sevišķi – nāves priekšā.
Pirmās drošas liecības par Kristus piedzimšanas datumu atrodam 354. gada Filokālija Dionīzija hronogrāfā, kas vienlaicīgi kalpoja gan kā laicīgs, gan arī kā reliģisks kalendārs un piederēja bagātam grieķu kristietim.
Raksti
