Šajā svētdienā, kad svinam Jēzus Kristus – pasaules Karaļa – svētkus, mums ir jāpateicas Dievam, ka esam kristieši. Mēs dzīvojam relatīvisma laikmetā – relatīvisms valda gan ētiskos jautājumos, gan reliģiskos. Pārprastas tolerances vārdā mēs kļūstam vienaldzīgi patiesības priekšā. Īpaši sāpīgi ir tad, ja šī vienaldzība skar arī kristiešus.
Lai ir slavēts Jēzus Kristus! Dārgie Mieram tuvu lasītāji! Kalpojot Sv. Jēkaba katedrālē visu vasaras periodu, biju liecinieks tam, ka mūsu dievnamu nāca aplūkot dažādu tautību tūristi, kas ar lielu interesi iepazinās ar senā dievnama vēsturi un arhitektūru.
Lai ir slavēts Jēzus Kristus! Šodien mēs visā katoliskajā Baznīcā svinam Visu svēto dienu – svētkus, kuros godinām mums labi pazīstamos un arī nevienam nezināmos Dieva draugus, kas nākuši no lielām ciešanām un savas drēbes mazgājuši, un tās balinājuši Jēra asinīs (Atkl 7, 14) un kas tagad slavē Dievu Debesīs.
Mani brāļi, sargeņģeļi ir mūsu uzticīgākie draugi, tāpēc ka viņi ir ar mums dienu un nakti, vienmēr un visur. Ticība mums māca, ka eņģeļi ir vienmēr mums līdzās. Tāpēc Dāvids sacīja: “Nekas ļauns tev nenotiks, jo Kungs ir sūtījis savus eņģeļus tevi pasargāt visos tavos ceļos.” (sal. Ps 91, 10-11)
Pazemība – vārds, kuru ļoti daudzi mūsdienās uzskata par novecojušu, jo pazemība, šķiet, neiet kopsolī ar mūsdienu steidzīgo, pārgalvīgo, haotisko un lepnības pilno dzīves stilu. Un tomēr Dieva Vārds šajā svētdienā runā tieši par šo tikumu – par pazemību.
Priestera komentārs XVIII svētdienai. Sv.Mises lasījumi (01.08.2010)
Pats izbrīnījos, kad atklāju, cik viegli ieraudzīt to, kādi īstenībā esam, braucot pārpildītā vilcienā. Uzreiz ir redzams, kuram rūp tikai viņa personiskais komforts, kurš ir gatavs pat izlikties, ka guļ, lai “nepamanītu”, ka citam viņa sēdvieta būtu vairāk vajadzīga,
Svēto apustuļu Pētera un Pāvila svētki ir vieni no svarīgākajiem svētkiem katoliskajā Baznīcā, un tiem ir obligāto svētku statuss, tas nozīmē, ka šo svētku atzīmēšana ar līdzdalību Svētajā Misē ir ļoti svarīgs mūsu ticības izpausmes elements.
Evaņģēlijā lasām, ka pa pilsētas vārtiem iziet bēru gājiens. Uz apbedīšanas vietu nes jaunekli, vienīgo dēlu, un sērojošā māte turklāt ir atraitne. Šī māte, kas ir gājiena centrā, raud par sava dēla nāvi, bet viņai ir tiesības raudāt arī pašai par sevi – tagad viņa ir palikusi bez jebkāda atbalsta un, lai izdzīvotu, vienīgais ceļš ir ubagošana.
Kristus Miesas un Asiņu svētki, Dievmaizes svētki, Dieva satikšanas un ieraudzīšanas svētki! Euharistiskajā procesijā vai adorācijas laikā caur vīraka dūmiem no monstrances mūs uzlūko Dieva acs.
Lai ir slavēts Jēzus Kristus! Šajā svētdienā mēs svinam Kristus Lieldienu noslēpuma piepildīšanās svētkus. Vasarsvētkos Baznīcai tika dāvāts Svētais Gars – Baznīcas vienotības, mīlestības un svētuma Avots.
Mieram tuvu
